Kā saprast, kā Tev ir hronisks bezmiegs?
Pašā sākumā – definīcijas. Miega trūkums nav bezmiegs. Ja Tev nācies negulēt vienu-otru nakts, tāpēc kā dedlaini deg un līdz ar to arī dibens, tad šis stāsts nemaz nav par bezmiegu. Tāpēc ka, ja ļaut Tev apgulties un nodrošināt visus apstākļus labam miegam, tad visdrīzāk miedziņš arī nāks.
Bezmiegs – tā ir neiespēja aizmigt, neskatoties uz visiem apstākļiem. Cilvēki, kas cieš no bezmiega, var veltīt 7-9 stundas diennaktī, lai aizmigtu. Bet nekas nesanāk. Viņi vai nu vispār nevar aizmigt, vai nu arī aizmieg uz īsu brīdi, kad jau atnāk rīts. Cits variants – viņiem nav problēmu ar aizmigšanu, bet viņi ātri pamodās un pēc tam nekādi nevar atgriezties Morfeja valstībā.
Kā lai saprot, ka Tev tik tiešām ir nopietnas problēmas ar miegu:
Tev ir problēmas ar aizmigšanu vai miegs nenāk vispār, tu agri pamodies vai nepārtraukti pamodies nakts vidū;
pa dienu stāvoklis pasliktinās – Tu nemitīgi jūties bez spēkiem;
bezmiegs nāk ciemos ne retāk par 3 naktīm nedēļā 2-3 mēnešu laikā.
Ar miega traucējumiem sastopas visi. Kāds sāk uztraukties pirms sarežģītā projekta vai svarīgas tikšanās, tāpēc miegs “aiziet” prom. Kāds šķiras no miega romantisku apsvērumu dēļ. Kāds slikti panes konfliktus ar draugiem un uz laiku pārstāj gulēt. Tas ir normāli. Pat ja tas ilgst vairākas naktis pēc kārtas – tas viss vēl joprojām ir normāli. Visdrīzāk, miegs atgriezīsies nemanāmi, kad mazināsies saspringums. Projekts tiks palaists, draugi salabs, bet mīlestības objekts atbildēs mesendžerī ar smaidiņu, noteikti flirtējot.
Par nenormālu miega zaudēšanu var sākt uzskatīt tajā brīdī, kad tā kļūst sistēmiska, respektīvi, bezmiegs nāk vismaz 3 reizes nedēļā vairāku mēnešu laikā. Ja Tu esi sastapis kaut ko tādu, tad iet runa par klīnisko bezmiegu.
Zinātnieks un somnologs Metjū Vokers savā grāmātā “Kāpēc mēs guļam” raksta, ka hroniskajam bezmiegam ir divi pamatiemesli:
emocionālās bažas vai nemiers;
emocionāli traucējumi vai trauksme.
Abos gadījumos cilvēki nevar apstādināt mainīgu, trauksmainu, haotisku domu plūsmu. Smadzeņu aktivitāte turpinās, tāpēc stāvoklis nevar pārslēgties miega un atpūtas režīmā. Turklāt, uzvilktas smadzenes sāk paaugstināt kortizola līmeni - stresa hormona līmeni, kā arī “radiniecisku” ķīmisku vielu – adrenalīna un noradrenalīna līmeni. Šie hormoni palielina sirds saraušanās biežumu, kas traucē pāriet miegainā stāvoklī.
Ja Tu atpazini sevi un savu situāciju, tad, iespējams, jau esi izmēģinājis daudz ko. Gan kumelīšu tēju, gan miegazāles, gan “vienkārši nomierināties”. Protams, paradās jautājums: ko bēgt? Ir vismaz divi varianti: atrast ārstu-somnologu vai psihiatru. Abi divi speciālisti nesāks “barot” ar miegazālēm, jo saprot, ka tās nedod ilgtermiņa efektu, izraisa atkarību, bet organisms vispār izstrādā pret tām rezistenci.
Visticamāk, hroniska bezmiega gadījumā nesanāks iztikt bez medikamentozās ārstēšanas un, iespējams, ka arī bez psihoterapijas. Bet labāk tā, nekā mēnešiem ilgi gulēt, kā zīdainis, – kas nozīmē pamosties šausmās ik pēc pusstundas vai negulēt nemaz.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.